Franciskam ir problēmas ar kritiku
Francisks viņiem teica, ka viņš uztver kritku vai nu par "pārpratumiem", vai par to, ko viņš var ignorēt. Viņš apsūdz savus kritiķus tādos grēkos kā "reliģizēt, nolaižot [Vatikāna II] padomi", standarta apvainojums, ko septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados izmantoja ultraliberāļi, pret tiem, kuri, viņuprāt, ir ienaidnieki.
Tā vietā, lai apskatītu problēmas, ko radījusi pretrunīga vadība, Francisks apgalvo, ka "ir normāli, ka pastāv pretestība, ja kāds vēlas ko mainīt". Tas ir"salmu vīra" arguments, jo problēma nav "izmaiņas", bet Franciska liberālā ideoloģija, kas katastrofāli ietekmē Baznīcu.
Tā vietā, lai nonāktu aci pret aci pie kritikas, Francisks izvēlas to ignorēt: "Par garīgo veselību rūpējoties, es neesmu lasījis šīs tā saucamās "pretošanās" tīmekļa vietnes."
Viņš arī nespēj risināt problēmas, neņemot tās personīgi: "Dažas pretestības nāk no cilvēkiem, kuri uzskata, ka viņiem ir patiesas doktrīnas, un apsūdz jūs par ķeceri." Tā vietā, lai risinātu argumentus, Francisks dod priekšroku tiem, kas norāda uz "lūgšanu" uz savām kļūdām.
Universālā recepte Franciskam ir "izpratne". Tas viņam nozīmē, ka nav skaidras atšķirības starp pareizo un nepareizo. Viltīgi viņš runā par mentalitāti "jūs varat vai nevarat" vai "līdz šai dienai jūs varat doties, un līdz šai dienai jūs nevarat iet". Ar šādu domāšanas veidu ir grūti saprast, ka, piemēram, seksuāla vardarbība un citi grēki vienmēr ir nepareizi.
Attēls: © Antoine Mekary, Aleteia, CC BY-NC-ND, #newsNgcyrdcjhg